toms taukulis

…and a concert capture with ‘sus dungo’

did some live moving images with ‘momend’ a month ago

vilki

Viens vilks otru vilku vilka…

Ratos bija viens liels caurums, pa kuru zibin-zibēja smilšains lauku ceļš ar sīkiem akmentiņiem, kuri ik pa brīdim ar kaķenes ātruma šāvienu aizpirda pa malām, sadurdamies ar koka ripuļiem. „Cik svaigs gaiss šodien,” nodomāja vilks.

Tā nu tie trīs kratījās – rati, vilks un vilks. Pa kādam kokam, pa kādam krūmam, pa kādai lapsai… Bet nebija laika izklaidēm. Ir uzdevums.

- Mana princese mani gaida. Pasteidzies, tēvs! – mierīgā balsī teica vilks. Tas, kurš sēž ratos, galvu nodūris lejup, lai labāk var redzēt izplūdušo ceļa tēlu grīdas spraugā.

- Jā, dēls, tiks izpildīts!

Kaut kur tālumā sāka skanēt kaucoņa. Izklausījās vai nu pēc kaujas, vai nu pēc dzīrēm. Lai arī kas tas bija, viņi brauca skaņas virzienā, kāpinot tempu.

- Pārāk daudz ir pavadīts slēpjoties, pārāk daudz ziņu ir ignorēts. – teica vilcējs.

- Jā, - sēdošais pacēla galvu un skatījās sāņus, - Laiks atgūt to mīlestību, ko reiz zaudējām liktenim. To pateikdams, viņš pavilka malā kažoku un no siksnas izvilka pie sāniem piestiprinātu sudraba zobenu.

Turpmāk viņi klusēja. Kaukšana jau bija dzirdama tepat aiz stūra, vēl tikai pāris pagriezienu. Skrienošais izkāra mēli un sāka kāpināt tempu; rati sāka rībēt.

Pēc pāris mirkļiem viņi attapās nelielā klajumā, kuram visapkārt vienā līnijā stalti plīvoja bērzi. Lauka tālāko malu sedza ļoti bieza migla. Tik bieza, ka saskatīt, kas tur ir, nebija iespējams. Bet kaut kas tur taču bija. Kaut kam tur taču ir jābūt.

Rati apstājās, vilks izkāpa ārā no ratiem, nospļāvās zemē un nostājās lauka vidū. Viņš laiski ievilka elpu un iekliedzās.

- Es esmu ieradies pēc mīlestības!

Vārdiem izskanot, migla lēnām sāka izklīst, līdz vilkam pretī sāka attīstīties ogļakmens krāsas pilsdrupas. To vārti klusām atvērās un tiem cauri laukā iznāca burvis, tērpies tikpat melnā kā pati kādreizējā pils.

- Es jūs jau gaidīju, jel, pamestie. – viņš teica, rokās turēdams lielu grāmatu.

Atvēris grāmatu, burvis sāka lasīt.

- Bur bur burrr burrrrrrrrr bu-bu-bu-burrr-buu br br bur brrrrr burrrrrrr.

- Ko tu tur burrrrbini, burvi! Es gribu mīlestību, dod man to mīlestību! – vilks rūca pretī.

Burvis pacēla acis no grāmatas, tad to aizvēra, nolika sev gar sāniem un smagi nopūtās. Ievilkdams gaisu viņš sāka dzejot:

- Pie burvja, kas vecs, ieveļas

Virs karietes pilnu ar pabirām

Uzstādījums varens, bet vai panesīs?

Vai vilks ir gatavs dzīties un svīst?

Mīlu tam vajagot, maigu tam gribās

Bet cauri stigām tam mīties? Nemetās.

Kad roku raut gaisā un zemē spļaut

Tas labāko zinās.

Ja gatavs spalvas sev nodzīt – par maz

Ja acis izdurt – arī nepietiks

Kaut liecies zem sava ratu riteņa

Tas nav par to, ko galdā liksi

Saproti to, pieprasītāj, auksto

Ir jāsakārto sevi, pirms ļauties žūt

Saknītes neaug uz lauka, kas pludo

Bet kur siltuma nav, tur draudzība zūd

To lolot un audzināt

Kā kāmīti, bet nepieradināt

Tomēr ja nu tomēr,

Piedod sev, ja nesanāk:

Divus tārpiņus uz ceļa, kas zemes

Idejas pēc nocelt malā

Vēl pie sevis turot, ka debess

Vairs nav tāda, kā agrāk

Ja vēlēsies ticēt, tad ar domām kļūs

Ieķersies ādā un varu gūs

Tā būs kā jūra, kas baros

Bet padzerties nedos.

Griezies nu atpakaļ un nemeklē vairs

Tā atnāks, kad negatavs būsi

Un tad vairs manis nelūgsi

Bet par labāku kļūsi, jo pietrūks gaiss.

- Būs tev mīlestība, - burvis noslēdzoši pieteica, pagrieza muguru un izkūpēja gaisā, aiz sevis vien atstājot dūmu virteni, pēc sevis gaisā vien atstājot aukstu savu atbalsi, - Neesi vēl gatavs krist…

1 month ago

paceļas

tas ir kā bērnībā, kad jāņerkst par tikko nomainītu gultas veļu un pirmo nakti guļot starp to tā nedaudz kož, liekas cieta un ilgi neļauj aizmigt, pat ja puikas dzīvītē ir bijusi grūta diena. bet tad, mostoties lēnām no rīta, pa miegiem, vairs nejūt neko, jo vairs nestrādā prāts un tā īsti nestrādā arī sajūtas. darbojas tikai un vienīgi miegs jeb ārēja miera, bet iekšējas putras stāvoklis.

arī tieši tāpat, kā vasarai nomainot ziemu un otrādi, mainot apģērbu un tiecoties pēc siltuma vai vēsuma, jo apmierināt sevi visa ceļa garumā ir vien raupjas cerības laupīšana.

pirksti piesaluši pie stūres un es braucu.

te nu mēs esam, kur nu pagadās, izkaisīti pa brikšņiem un jau pasēduši zem iedzeltējušu sūnu segām. nokūstot sniegam, saule tā vien lej mums mutēs ķīmiju, arī nāsīs un ausīs. tanī, kas notek garām – paliekam peldot, līdz izžūst arī blakusprodukts.

un tad tikai izgarot tam visam līdzi, izelpojot, lai vēlāk var ieelpot.

2 months ago -

1

liesa

ir pagājis labs laiks, kopš pēdējo reizi tev nosmēlu nost putekļus. varbūt baidījos, ka tos saelpošos un par sevi sāks likt manīt astma. tad vispār vairs paelpot nevarētu. turpretī es saņēmos un vienā rāvienā nošņācu visu, kas bija aizķēries uz manas plaukstas. varu apzvērēt, blakus ščebīgumam pat asariņa notecēja. viena tulīga un mulīga sāļu pildīta lāse.

ir trīs minūtes, nu jau četras, pēc tam būs arī piecas un tā joprojām. tās liegi veļas pāri naktij un maniem gaišajiem pirkstu matiņiem, kuri sacēlušies kā pēc draudzēšanās ar balonu. ripo garām, izmantojot kaulus par slidkalniņiem un trampkalniņiem.

ir noraustījies celis, pavisam spontāni un raupji, nepārsteigdams visus, kuri tobrīd nebija klāt. agri vai vēlu esmu sācis atdarināt tevi, kas raustās un nezina, kam liekās un tad nu beigu beigās jāapdedzinās. tikai tāpēc, lai vēlāk noteikti apjaustu, to kas jau svilpodams kladzina aiz mugurpuses.

ir galu galā jābeidz tīrīt aiznadzes. ja reiz neesot jēgas kaut kam citam iet kāda cita vietā, tad lai aizaug un noslāņojas ar kripatām pa sānam. visi numuriņi aizņemti!

ir kapuči novilkti nost un mati plīvo nekustīgi; ir tikai sajūta, ka caur tiem plūst gaiss, kuru izstaro ķermeņa skurstenis jeb galva. pleci taisnojas, bet neraustās. acis ciet, bet aiz plakstiņiem turpina vibrēt. nē, noteikti ne sapņo. domā.

un tomēr pēdējo rindkopu jāsāk ar „un”, nevis „ir”, jo pietiek konstatēt to, kas nemainīsies. šķiet, ka labāk likt klāt un cerēt uz laiku. dzīvot. pa laikam. turot miesu taisni un neļauties rāpošanai. MUGURKAULS, VOT!

2 months ago -

3