toms taukulis

…and a concert capture with ‘sus dungo’

Mon, 29 Apr 2013 17:45:55 +0300

…and a concert capture with ‘sus dungo’

did some live moving images with ‘momend’ a month...

Mon, 29 Apr 2013 17:39:42 +0300

did some live moving images with ‘momend’ a month ago

vilki

Fri, 22 Mar 2013 01:08:49 +0200

Viens vilks otru vilku vilka…

Ratos bija viens liels caurums, pa kuru zibin-zibēja smilšains lauku ceļš ar sīkiem akmentiņiem, kuri ik pa brīdim ar kaķenes ātruma šāvienu aizpirda pa malām, sadurdamies ar koka ripuļiem. „Cik svaigs gaiss šodien,” nodomāja vilks.

Tā nu tie trīs kratījās – rati, vilks un vilks. Pa kādam kokam, pa kādam krūmam, pa kādai lapsai… Bet nebija laika izklaidēm. Ir uzdevums.

- Mana princese mani gaida. Pasteidzies, tēvs! – mierīgā balsī teica vilks. Tas, kurš sēž ratos, galvu nodūris lejup, lai labāk var redzēt izplūdušo ceļa tēlu grīdas spraugā.

- Jā, dēls, tiks izpildīts!

Kaut kur tālumā sāka skanēt kaucoņa. Izklausījās vai nu pēc kaujas, vai nu pēc dzīrēm. Lai arī kas tas bija, viņi brauca skaņas virzienā, kāpinot tempu.

- Pārāk daudz ir pavadīts slēpjoties, pārāk daudz ziņu ir ignorēts. – teica vilcējs.

- Jā, - sēdošais pacēla galvu un skatījās sāņus, - Laiks atgūt to mīlestību, ko reiz zaudējām liktenim. To pateikdams, viņš pavilka malā kažoku un no siksnas izvilka pie sāniem piestiprinātu sudraba zobenu.

Turpmāk viņi klusēja. Kaukšana jau bija dzirdama tepat aiz stūra, vēl tikai pāris pagriezienu. Skrienošais izkāra mēli un sāka kāpināt tempu; rati sāka rībēt.

Pēc pāris mirkļiem viņi attapās nelielā klajumā, kuram visapkārt vienā līnijā stalti plīvoja bērzi. Lauka tālāko malu sedza ļoti bieza migla. Tik bieza, ka saskatīt, kas tur ir, nebija iespējams. Bet kaut kas tur taču bija. Kaut kam tur taču ir jābūt.

Rati apstājās, vilks izkāpa ārā no ratiem, nospļāvās zemē un nostājās lauka vidū. Viņš laiski ievilka elpu un iekliedzās.

- Es esmu ieradies pēc mīlestības!

Vārdiem izskanot, migla lēnām sāka izklīst, līdz vilkam pretī sāka attīstīties ogļakmens krāsas pilsdrupas. To vārti klusām atvērās un tiem cauri laukā iznāca burvis, tērpies tikpat melnā kā pati kādreizējā pils.

- Es jūs jau gaidīju, jel, pamestie. – viņš teica, rokās turēdams lielu grāmatu.

Atvēris grāmatu, burvis sāka lasīt.

- Bur bur burrr burrrrrrrrr bu-bu-bu-burrr-buu br br bur brrrrr burrrrrrr.

- Ko tu tur burrrrbini, burvi! Es gribu mīlestību, dod man to mīlestību! – vilks rūca pretī.

Burvis pacēla acis no grāmatas, tad to aizvēra, nolika sev gar sāniem un smagi nopūtās. Ievilkdams gaisu viņš sāka dzejot:

- Pie burvja, kas vecs, ieveļas

Virs karietes pilnu ar pabirām

Uzstādījums varens, bet vai panesīs?

Vai vilks ir gatavs dzīties un svīst?

Mīlu tam vajagot, maigu tam gribās

Bet cauri stigām tam mīties? Nemetās.

Kad roku raut gaisā un zemē spļaut

Tas labāko zinās.

Ja gatavs spalvas sev nodzīt – par maz

Ja acis izdurt – arī nepietiks

Kaut liecies zem sava ratu riteņa

Tas nav par to, ko galdā liksi

Saproti to, pieprasītāj, auksto

Ir jāsakārto sevi, pirms ļauties žūt

Saknītes neaug uz lauka, kas pludo

Bet kur siltuma nav, tur draudzība zūd

To lolot un audzināt

Kā kāmīti, bet nepieradināt

Tomēr ja nu tomēr,

Piedod sev, ja nesanāk:

Divus tārpiņus uz ceļa, kas zemes

Idejas pēc nocelt malā

Vēl pie sevis turot, ka debess

Vairs nav tāda, kā agrāk

Ja vēlēsies ticēt, tad ar domām kļūs

Ieķersies ādā un varu gūs

Tā būs kā jūra, kas baros

Bet padzerties nedos.

Griezies nu atpakaļ un nemeklē vairs

Tā atnāks, kad negatavs būsi

Un tad vairs manis nelūgsi

Bet par labāku kļūsi, jo pietrūks gaiss.

- Būs tev mīlestība, - burvis noslēdzoši pieteica, pagrieza muguru un izkūpēja gaisā, aiz sevis vien atstājot dūmu virteni, pēc sevis gaisā vien atstājot aukstu savu atbalsi, - Neesi vēl gatavs krist…

paceļas

Tue, 19 Mar 2013 00:54:00 +0200

tas ir kā bērnībā, kad jāņerkst par tikko nomainītu gultas veļu un pirmo nakti guļot starp to tā nedaudz kož, liekas cieta un ilgi neļauj aizmigt, pat ja puikas dzīvītē ir bijusi grūta diena. bet tad, mostoties lēnām no rīta, pa miegiem, vairs nejūt neko, jo vairs nestrādā prāts un tā īsti nestrādā arī sajūtas. darbojas tikai un vienīgi miegs jeb ārēja miera, bet iekšējas putras stāvoklis.

arī tieši tāpat, kā vasarai nomainot ziemu un otrādi, mainot apģērbu un tiecoties pēc siltuma vai vēsuma, jo apmierināt sevi visa ceļa garumā ir vien raupjas cerības laupīšana.

pirksti piesaluši pie stūres un es braucu.

te nu mēs esam, kur nu pagadās, izkaisīti pa brikšņiem un jau pasēduši zem iedzeltējušu sūnu segām. nokūstot sniegam, saule tā vien lej mums mutēs ķīmiju, arī nāsīs un ausīs. tanī, kas notek garām – paliekam peldot, līdz izžūst arī blakusprodukts.

un tad tikai izgarot tam visam līdzi, izelpojot, lai vēlāk var ieelpot.

liesa

Tue, 05 Mar 2013 00:15:00 +0200

ir pagājis labs laiks, kopš pēdējo reizi tev nosmēlu nost putekļus. varbūt baidījos, ka tos saelpošos un par sevi sāks likt manīt astma. tad vispār vairs paelpot nevarētu. turpretī es saņēmos un vienā rāvienā nošņācu visu, kas bija aizķēries uz manas plaukstas. varu apzvērēt, blakus ščebīgumam pat asariņa notecēja. viena tulīga un mulīga sāļu pildīta lāse.

ir trīs minūtes, nu jau četras, pēc tam būs arī piecas un tā joprojām. tās liegi veļas pāri naktij un maniem gaišajiem pirkstu matiņiem, kuri sacēlušies kā pēc draudzēšanās ar balonu. ripo garām, izmantojot kaulus par slidkalniņiem un trampkalniņiem.

ir noraustījies celis, pavisam spontāni un raupji, nepārsteigdams visus, kuri tobrīd nebija klāt. agri vai vēlu esmu sācis atdarināt tevi, kas raustās un nezina, kam liekās un tad nu beigu beigās jāapdedzinās. tikai tāpēc, lai vēlāk noteikti apjaustu, to kas jau svilpodams kladzina aiz mugurpuses.

ir galu galā jābeidz tīrīt aiznadzes. ja reiz neesot jēgas kaut kam citam iet kāda cita vietā, tad lai aizaug un noslāņojas ar kripatām pa sānam. visi numuriņi aizņemti!

ir kapuči novilkti nost un mati plīvo nekustīgi; ir tikai sajūta, ka caur tiem plūst gaiss, kuru izstaro ķermeņa skurstenis jeb galva. pleci taisnojas, bet neraustās. acis ciet, bet aiz plakstiņiem turpina vibrēt. nē, noteikti ne sapņo. domā.

un tomēr pēdējo rindkopu jāsāk ar „un”, nevis „ir”, jo pietiek konstatēt to, kas nemainīsies. šķiet, ka labāk likt klāt un cerēt uz laiku. dzīvot. pa laikam. turot miesu taisni un neļauties rāpošanai. MUGURKAULS, VOT!

piles

Wed, 16 Jan 2013 01:05:00 +0200

man bij’ reiz grāmata priekš tevis,

tevis mans draugs

bet tie kas zina, tie zina un sauks,

ka labāk ir lasīt pie sevis

vientuļā salā es paslēpšos,

aizkaru nav

un vienā rītā, kad visapkārt šauj,

ļaušu, lai notiek posts

deguns pil, pil

pil, pil, pil, pil, pil…

4JVNC28VE693

a clip from ĻAUJIET IET

Tue, 08 Jan 2013 02:37:00 +0200

a clip from ĻAUJIET IET

2K8

Sun, 30 Dec 2012 22:37:00 +0200

kamēr dienu sloksnes kust

aizvien grūtāk paliek (ne)just

un nezinu vai turpināt;

kamēr laika bumba pīkst

viss padarītais vien dziļāk slīkst

un nezinu vai glābt.

Photo

Sat, 10 Nov 2012 18:18:55 +0200

Photo

Sat, 10 Nov 2012 18:17:42 +0200

ziema

Fri, 02 Nov 2012 00:35:00 +0200

kas varēja tikt zaudēts, mani vairs neuztrauc,

kas varēja tikt zaudēts, neuztrauc vairs mani.

kamolīts paņēma vienu adatu un grūda to sienā. tā salūza uzreiz. kārtā nākamajai – šoreiz to spieda maigāk, bet arī tā neizturēja grūšanu un lūza. ar katru nākamo tas pats – neveiksme pēc neveiksmes līdz tās pārtapa par bezgalību, kurai, iespējams, bija lemts turpināties mūžīgi.

redze pret pasauli ar katru krikšķi un krakšķi kļuva vēl miglaināka kā iepriekš. ņemšanās nonāca līdz pierādītai galējībai – jo maigāk stum, jo skaļāk brēc. tas pats arī uz adatām attiecās; viena no nebeidzamajām mirkļa gudrībām. pilnīgi kliegt gribās, cik jauki!

nonāca tik tālu, ka kurmītim bija jāiet pie acu ārsta, jo vairs galīgi neko nevarēja redzēt. tik problēma tāda, ka padomāts tikai par to maņu, kas skatās, nevis to, kas dzird. un pat ar to var nepietikt, ja smadzenītes vien… zāģu… rīvētas. nav vairs pat miesiskas, bet gan zilas.

ārā šausmīgs sals. tāds, ka pat sasukātais kažoks nedeva labu. un kupenas…- nelielas, bet īsajām kājelēm tāpat līdz ceļiem un augstāk; jāvelk biezie ādas zābaki. zemi berzē zole, istabā ieplūst dzestra vēsma un pamazām izzūdoša sniega kraukšķēšana līdz no siltuma pazūd bezgalībā.

kaut kas tik nelabi ož! nu, tas ir – berž! kaut kas tik nelabi berž! visas maņas jau juku jukām sajukušas. pilnīgi kliegt gribās, cik ačgārni!

kurmītis, aplami skaļu elpu pūzdams, ar dibenu atspiedās pret koku kupenas malā, lai varētu novilkt kreiso zābaku, kurā tas nelabais-smacīgais.

nepaspējis izvilkt ķepu no zābaka, kāds bakstīja viņa sānu; kaut kur koka otrā pusē. ar klusu skatu acu kaktiņā viņš īsti neredzēja, bet tas izskatījās pēc spieķa. jā, kaut kāds sagrabējis veckoka spieķis. varbūt tas tik nelāgi oda, jo tam visu laiku sekojis? par beršanu prātā vairs ne miņas.

„tavs stāsts ir visapkārt, visi to redz, tikai ne tu pats. vai neredzi pavedienus, kuri savērpti tev taku malās? atver acis un aizver sirdi, tā būs labāk. uzticies man, es zinu,” teica balss, kura skanēja pēc vēja; tajā vēl varēja dzirdēt jau zemē zem sniega aprakto rudens lapu un zaru jautrošanos, tomēr tā tik vārga kā pati doma, ka sniegs drīz nokusīs.

kurmītis iestūma pusizbāzto kāju atpakaļ kreisajā zābakā un ar viltu centās mesties kokam otrā pusē, bet tur – nekā. tikai vējš. un spieķis – nokritis zemē vairs neviena neturēts. kurš tad īsti runājis – spieķis, vējš? varbūt abi? vai arī neviens; tikai iedomas un apmiglošanās.

„met ārā to zābaku, ja berž!” aiz muguras kas novibrēja. galva metās uz mugurpusi tik strauji, ka purniņš tūlīt pat sareiba, visam strupajam augumam noveļoties kupenas vēl nesamīcītajā pusē. skaņa bija tāda, kā klavierēm krītot un atsitoties bezdibenī no vairāku kilometru liela augstuma – lēni, saglabājot eleganci pie visiem nosacījumiem.

vispirms vaļā pavērās viena, tad arī otra acs. sākumā tā pati migliņa, bet drīz jau tā sāka izzust un… varēja redzēt skaidri. kurmītis uzvēlās sēdus. visapkārt spīdēja dzeltens, sniegs lēnām sāka veidoties par šķidrumu, bet gaiss – tik silts un kolosāls.

uzreiz sajuta, ka kreisā kāja nedaudz salst, tomēr uzreiz uzjundīja, ka ne bez iemesla. kā nekā zābaks, kurš nelabi oda, bija pazudis. un pie sāniem – vecais koka spieķis, kurš smaržoja pēc mājām; tas laikam atstāts, lai ar pliko kāju var aizklibot turp.

arī kaut kas bija ielikts labajā rokā. skatiens pret plaukstu un tur nekas cits kā sīka kastīte ar uzrakstu „adatu vietā”; iekšā – biezākās naglas, kādas vien cilvēce būs redzējusi.

rati

Sat, 27 Oct 2012 21:08:00 +0300

Pustumsa uz riteņiem, pa gaismai gar sāniem un visapkārt citu gausā elpošana.

Viņi iekāpj pa aizmugurējām durvīm. Viņš viņu ieceļ krēslā kā mazu bērnu, pēc tam piesien ratus pie roktura. Īsi mati, ausī pašdurts caurums, kuru pilda sidraba riņķis – neīsts. Viņas ķīmiski sarkanos matus redzu vien loga atspīdumā man pa kreisi un tik uz mirkli ārpus pavīd spēcīga roka, kas noliek sevi aiz tiem. Es jutu viņu jūtu smaku, tā nelabi koda nāsīs.

Centos novērst domas. Centos domāt par brīžiem, kuros sāc likties vajadzīgs, bet pēcāk saproti, ka tikai izliecies. Prātoju, kā vienmēr nākas ķerties pēc kādas zvaigznes raga, ja pie pagraba durvīm neviens klauvēt tā īsti jau nemaz nav liedzis.

Bet pa acu kaktam tik redzu viņus. Sidraba auskars neuzkrītoši spīd un tā atspulgā, šķiet, tiek ļauts nolasīt viņu stāstu. Viņi sevi ļāva redzēt, nevis strupi slēpās un līda pagrīdē – sēž vietās, kurām priekšā nesēž un nemaz nevar sēdēt citi.

Nepabeigšu.

viņi čurāja vienā dušā (otrā daļa)

Sat, 29 Sep 2012 20:37:00 +0300

Klimst.

Tumsa.

Gaisma pamodās ar sāpošu galvu un nobrāztiem pirkstu galiem. Tie ļoti sūrstēja. Visapkārt pilnīgs melnums. Pēdējais, ko viņa spēja izburtot no sava nogurušā prāta dziļumiem bija vienīgi tas, ka viņa atrodoties dušā. Un mutē tikko tika sajusta želejas garša. Kaut kas no visa – kivi, banāni, zemenes… Iedomājoties par zemenēm tirpas pārskrēja pār muguru.

Viņa sāka taustīt pēc izejas, lai arī pati saprata, ka taustās pēc nepārejoša tukšuma, kas savos tvaros noķēris salto ķermeni jau otro reizi šonakt. Vismaz likās, ka nakts vēl tā pati.

„Vai te kāds ir?” viņa uzsauca, nemaz negribot dzirdēt atsauci.

„Jā…” kaut kur uz priekšu nomurmināja bērnišķīga balss. „Kā eņģelim!” viņa pie sevis piesauca.

- Kas tu esi?

- Es esmu eņģelis.

- Eņģelis kam?

- Man. Es tevi sargāšu.

Nezinot, ko teikt, meitenei izspruka tik vien kā „Paldies!”

- Vai vari man palīdzēt atrast ceļu ārā no šīs tumsas? Man bail.

- Nebaidies. Tas viss nav tāpat vien. Es gribu tev palīdzēt, bet nevaru. Es tevi varu tikai sargāt. Es esmu eņģelis, nevis palīgs. Šīs divas lietas nejauc. Un nebaidies no manas balss, mums eņģeļiem visiem tādas – nekādas un bērnišķīgas. Bet es tevi sargāšu. Vai dzirdi?

- Jā… Bet, tu minēji, ka viss nav tāpat vien. Kas nav tāpat vien?

- Tu redzēsi.

- Es neko nesaprotu, eņģelīt. Man patiešām bail. Es arī neko daudz neatceros, kā šeit nonācu un kāpēc esmu šeit…

Nebaidies. Tas viss nav tāpat vien. Es gribu tev palīdzēt, bet nevaru. Es tevi varu tikai sargāt. Es esmu eņģelis, nevis palīgs. Šīs divas lietas nejauc. Un nebaidies no…

-…Jā, es sapratu, bet…

„BAM!” Skaļš troksnis pārtrauca sarunu.

- Ātri, nav laika! – iesaucās eņģelis un meitene tik kā uz acu mirkli sajuta siltu dvesmu izbraucam cauri visam viņas stāvam, - Es paslēpšos pie tevis, vai drīkst? Un sargāšu tevi. Viņi nāk. Nebaidies.

Gaisma neko nespēja atbildēt, vai nu dēļ pēkšņā siltuma, kurš viņu nesagatavotu iekūra, vai nu dēļ bailēm, kuras atausa jau no iepriekš izdzīvotajām. Tik tagad tās bija mazākas… Vai tāpēc, ka tagad viņā mīt eņģelis? Neredzams eņģelis, paslēpies viņā, līdz ar to arī tumsā, jo visapkārt tik tumsa, tik tumsa. Atlika vien gaidīt, kad nāks.

Bet viss apklusa. Neviens nenāca. Nekas nebija tāpat vien.

sūdens

Sun, 23 Sep 2012 01:32:05 +0300

„Pacelsim glāzes par mutautiņos pūtējiem. Pacelsim glāzes arī par mutautiņu mazgātājiem, rotātājiem, gludinātājiem un ražotājiem. Manas rīkles glumšķis būs veltīts tieši jums, mani mīļie. Mani mīļie, ak, mīļie. MĪĻIE!”

Viņš nošķaudījās, pielikdams mutei priekšā labo plaukstu. Pēc labpatikā izdota vaida, skatiens pavērās plaukstā, kurā nu jau atradās kas glums un nepatīkams. Viņš pasmaidīja, tad iebāza otru roku bikšu kabatā un izvilka laukā rozā mutautiņu. Labi, ka tā, citādi būtu biksēs jāslauka. Vai arī pret kādu raupju virsmu…

Aizvēris ciet apsveikumu kartiņu ar nosaukumu „Maniem mīļajiem”, viņam uznāca šķavas. Šoreiz tās izdevās novaldīt.

Vecs kraķis izvelk cauri pa durvīm sarkanu divriteni. Riepas tam dažāda biezuma pēc nesen notikušas sadursmes tepat netālu no mājām. Ar mirkļa pūtienu, viņš pacēla braucamo nedaudz virs zemes un uzsāka kāpienu lejup. Ceturtais stāvs kaļķainajiem ceļiem nekādīgi nelīdzēja.

Ceļš lejup pievarēts, tad cauri brūnkoka biezajām ārdurvīm ar salauztu atslēgas kodu un noslaucītiem bērnu puņķiem pie roktura, un nu jau gaiss sāka ieplūst plaušās. Svaigāks gaiss, bet putekļu nebūt ne mazāk.

Apgājis ēkai ap stūri, viņš strupi uzvēlās virsū uz velosipēda sēdekļa, atgrūdās pa zemei un sāka mīt, elsdams un pūzdams.

Un tad – viens stūris daudz īpašāks un spilgtāks, uzreiz izsauca nepatīkamas sajūtas. Viņš tik norūca, bet mirkli vēlāk pats pat nepamanīja, kā sāk braukt pilnīgā auto-pilotā, ieslīdējis domās un neskatīdamies uz ceļu.

„Kas tu galīgi stulbs, ko? Skaties, kur brauc, stulbeni!” kliedza notriektais, gulēdams uz aukstas zemes.

„Es esmu stulbs?! Kad ej pa ielu, tad skaties arī! Nevis vārnas skaiti!” atcirta riteņbraucējs, tas pats vecais kraķis. Šis jau bija paspējis piecelties, turpat arī gulēja ritenis, kuram viena riepa pavisam nolocīta. Plaukstas negribīgi, bet tomēr trīc. Un nobrāzti sarkanā āda tām līdzi.

„Vai nevajag izsaukt ātros?” Kādas sievietes balss nedz no kurienes izspieda.

„Būs jau labi, nevajag,” vecais atcirta.

„Pilnīgs lohs, vai ta’ neredzi, ka man kāja lauzta?” guļošais, spļaudams pār lūpu dvesa cik spēka, „Man šausmīgi sāp!”

„Tūliņ izsaukšu,” sieviete nomurmināja, jau vilkdama ārā mobilo tālruni.

„Nomierinies tak’, neesi karā bijis?”

„Esmu! Un kā vēl! Dienējis…” Neļaudams cietušajam vecim pabeigt, vecais kraķis jau stūmās prom ar visu divriteni, pie sevis kaut ko bubinādams. Īstenībā tikai vēlāk pašam par izbrīnu šķita, kā gan tik viegli izdevās aiziet. Neviens pat neprotestēja. Vismaz nekas tāds netika dzirdēts.

Skaļš mašīnas pīpis. Uzreiz pa bremzēm, kuras nav kārtīgi pievilktas. Knapi, knapi…

Vecais kraķis bija gana aizdomājies, lai gandrīz pārbrauktu pāri ceļam ar intensīvu auto satiksmi. Ko gan šoreiz varētu vainot? Vai to, ka domu ceļā trāpījies… ceļš?

Nu, nekas jau traks nav noticis. Papurināt tik galvu, nolamāties un turpināt rullēt uz priekšu. Vietējā pasta nodaļa tomēr ilgi negaidīs, darba laiks tik līdz pieciem, bet kartiņu jānosūta.

Pastā viss smaržoja pēc kartona. Īsta degumpapīra smaka, kura, deguna sariņos izfiltrējoties, līdz viņa smadzenēm aizgāja tīri labi. Kaut kas dabīgs un piesātināts. Atbilstošs infrastruktūrai. Jeb kā vecais kraķis nodomāja: „Pasts.”

Rindā stāvēja tikai tādi kā viņš. Veci un sagrabējuši augumi, kuriem kaut ko vajag vai nu saņemt vai atdot – rūpnīca arī tur, ļoti pragmatiski un paredzami – viens pēc otra, izmantojot maz vārdu. „Paldies”, „Kad būs izloze?” un „Visu labu!”

Sekmīgi ielicis kartiņu pasta darbiniecei rokā, vecais kraķis griezās prom.

„Atvainojiet!” darbinieces spalgā un smilgainā balss iekraukšķējās, „Jums vēl pienākas vēstule. Tikko pienākusi, vēl pastniekkungam nenodota. Varu jums to tagad atdot.”

Nebilzdams ne vārda, kraķis aploksni pieņēma, neglīši nolocīja uz pusēm un iebāza bikšu pakaļējā kabatā.

Vecs pulkstenis tikšķēja pie sienas, tik bija iestrēdzis uz vietas. Mēbeļu maz, viss tāds blāvs un vienkāršs. Ar eksotiku uz „Jūs”.

Viņš piesēda uz zilā dīvāna, kaut kam noskanot pie dibena. Ak, jā, vēstuļpapīrs kabatā. Laikam jau jāatver. Zināmu interesi taču tas raisīja, ja jau tādu konkrētu vēstuli negaidīja.

Neizlasīdams no kā un kāpēc, viņš atplēsa loksni vaļīgi, izvilka jauki salocītu standartformāta lapu un sāka lasīt. Tā atstatāk no acīm, jo redze ērglim vairs nebija kā ērglim, bet slinkums iet pēc brilles. „Nav jau īpašs gadījums”.

Kraķim galvā sāka skanēt teksts:

„A. god. Rumbiņa kungs!

Šī vēstule ir apmaksāts sūtījums… bla, bla, bla

Bla, bla, …

… notārs Vieglis Smiltiņš no biroja „Smiltiņa juridiskie pakalpojumi”, bla, bla…

… saistībā ar testamentu pēc Alfrēda Papes nāves un Jūsu, Rumbiņa kunga, kā vienīgā mantotāja… bla, bla, bla

Bla, bla…

Ierasties tur un tur, tikos un tikos.

Post Scriptum:

„Smiltiņa juridiskie pakalpojumi” piedāvā izdevīgas rudens cenas pensionāriem un studentiem testamentu noformēšanai. Ir laiks par to sākt domāt!”

Nedaudz apjucis, viņš tonakt nevarēja aizmigt.

Viņa ceļi nedaudz kratījās, sēžam notāra kabinetā. Kājās neliels nogurums, jo šoreiz sanāca iet ar kājām. Ārā gāza pamatīgs lietus, ka tur pat lietussargs daudz nelīdzēja. Labi, ka kājās stingri zābīši.

„Tātad, Rumbiņa kungs, būšu ar jums ļoti tiešs. Tāds ir mūsu moto: „Jo tiešāk, jo labāk”, he, he! Alfrēds Pape ir noformējis pie mums testamentu, kurā visu savu mantisko iedzīvi novēl jums, ja nu kādreiz, tā sacīt, sanāk nomirt. Kas šobrīd arī ir patiesībā noticis… Papes kungs ir gājis bojā un nu mans kā pilntiesīga un skolota jurista pienākums ir veikt attiecīgās procedūras, lai Alfrēda vēlmes tiktu izpildītas pēc viņa nāves. Kā rakstīts testamentā, jā.”

Nezinādams, ko iestarpināt, vecais kraķis sēdēja kā miets, iemiets grīdā un salipis ar krēslu. Alfrēds Pape, viņa dārgais…

„Vai vēlaties zināt, ko viņš jums atstājis?”

„Ja godīgi, tad gribu zināt, kā viņš nomira. Neesmu viņu saticis ļoti ilgu laiku.”

„Jā. Nu stāsts bija tāds, ka reiz Alfrēds gāja lietainā dienā pa ielu, tad viņu notrieca riteņbraucējs. Ribu lūzums, kāja arī laikam… Īsāk sakot, Alfrēdu aizveda uz slimnīcu, bet interesantākais sākās tad, kad viņam papildus veicot analīzes atklāja prostatas vēzi jau pavisam galīgā stadijā. Un ne cik daudz nedabūja ar to sadzīvot, jo pāris dienas vēlāk arī mira…”

Notārs Smiltiņš turpināja runāt, bet kuram gan tas vairs rūpēja.

Klusums.

Lietus.

Neko nevarēja taču redzēt.

Vai tiešām nevarēja atpazīt vecā armijas biedra sejas vaibstus? Vai vecās rētas no dienesta laikiem un klusībā raudātās asaras, kad ilgas pēc mājām plūda pāri visām uzliktajām un pieļaujamajām sajūtu latiņām bargo vīru sanāksmē?

Viss, ko tik asā mirklī varēja aptvert prāts bija tikai viens: Kāpēc viņam bija jābūt tam idiotam, kurš saņēma viņa liesmu? Vai nepietiekami ir mēģināts vairīties un nebāzties virsū, kā vien tikai būt un parādīties, ka vēl dzīvs?

Domu pārtrauca notāra runātais: „… Viņš jums novēlējis savrupmāju pie ezera, laivu, kā arī visus savus iekrājumus bankā…”

Vecais kraķis vairs nebilda ne vārda. Viņš piecēlās un izgāja ārā. Vien sienas redzēja, kā asara izlauzās pār sarāvušamies vaiga ādu.

photo by arnis vītols

Tue, 04 Sep 2012 14:59:31 +0300

photo by arnis vītols

ezītis miglā.

Thu, 16 Aug 2012 13:38:32 +0300

ezītis miglā.

fuck your bad vibes, bro

Wed, 25 Jul 2012 02:43:42 +0300

fuck your bad vibes, bro

just ma’ grandma’

Wed, 25 Jul 2012 02:42:48 +0300

just ma’ grandma’

koridors

Fri, 29 Jun 2012 00:42:00 +0300

Sēžu viens, man blakus tikai koridors.

Un atkal man jāsveic Jūs, jel, pamestie. Tie, kas koridoram galā, jo redz aizmirsās iebūvēt durvis sānos, kur šīs smagās miesas sagrūst. Dzirdu tik jūsu klaigas, bet tās tādas siltas un mīkstas…

Tā nu jāprāto, kas šo koridoru būvējis – vai kāds lamzaks, kuram nav bijis ko darīt, vai varbūt pats debesu tēvs, kuram atkal sagribējies uzsākt kādu tematisku spēli, par kauliņu ņemdams mani – vientuļo cilvēku jeb „homo pohuj”.

Uz mirkli man notirpst mugurkauls, jo sajūtu kādu vieglu vēja brāzmu nobraucam sev aiz muguras. Vai tā esi tu vai man tikai rēgojas?

Sēžu jau atkal viens, man blakus tikai koridors. Tikai tagad gan esmu pārliecināts, ka jūtu tavu dvašu sev uz kakla. Pārņem sajūta, ka varbūt tomēr neesmu viens, kurš sēž koridora vidū. Man bail skatīties atpakaļ tavas dvašas virzienā, jo nezinu, ko sagaidīt. Varbūt tu tur viena, skaistām acīm un jauku smaidu, jau gatava tvert manu ķermeni savās skavās un nekad vairs nelaist vaļā. Bet varbūt tu sēdi, sadevusies rokās ar desmitiem citu tukšu elsotājmaniaku, kuri tik vien gaida, lai laupītu man redzi.

Es tomēr griezīšos. Lai notiek kas notikdams.

Smejos.

Aiz manis puspavērtas durvis tik klusi kust. Tas tikai caurvējš, kura vidū sēžu es. Smejos…

skops / scope

Wed, 20 Jun 2012 22:15:33 +0300

skops / scope